Pamācoša oda par parādiem
Students Mazdrāzts bija uzsācis jauno mācību gadu ar cerībām. Kaut arī viss padoms ticis iztērēts, lai samaksātu par Svēto skolu, tak students neuztraucās. Tūdaļ, kad lekcijas beigsies, tā students steigsies pie drauga viena, kas aizdos tam naudu, lai dzīvību vilktu. Pat ne vilktu, summa sastādīja visus 20 latus, aiz ko students cerēja mazliet pat pieņemties miesās, jo visu vasaru bij skolai krājis, un ēdis tikai zupas liesās.
Tā nu mūsu varonis sēd lekcijā un klausās, ko pasniedzēja klāsta, te students saausās - pasniedzēja kaut ko bilst par parādiem. Studentam jau ausis svilst.
"Aizņemties ir makten liels grēks, ir jāatrod spēks, lai ar savu algu iztikt spētu, nevis svešu naudu ņemtu un tērētu… tas lāsts ir varen liels, kad svešu naudu tērējam, ar to mēs ļauniem spēkiem uzticību zvērējam…."
Nu students paliek vaigā bāls, un vakariņas, brokastis un citas ēdienreizes tam šķiet kā skaists un nesasniedzams sapnis tāls….

Tā nu students Mazdrāzts naudu neaizņemas… jau divas dienas pārtiek tas no drupačām, ko savā maizes kastē sagrābstījis… vēl divas - apēd viņš pa kluso putru ar zivi, ko labas tantas kaķiem laukā izlikušas… tak ceturtās dienas vakarā vēders rūc tik dikti, ka Students ņem zobus savus un vadzī kar!...

Tā nu Mazdrāzts bez zobiem jau velk vārgi kājas savas uz Svēto skolu. Tur satiek savu draudzeni Blondīnīti, kas šausmās stingst, uz Studenta vārgo stāvu lūkodamās…
"Ak, Mazdrāzt, kas noticis ar tevi!" - tā sauc
"Nekas nav noticis, Blondīnīt, tikai cenšos pēc gudru ļaužu padomiem svētīgu dzīvi dzīvot"
Mazdrāzts redz, ka Blondīnītes acis ieplešas no šausmām, kad Students savu muti ver…
"Ak, Mazdrāzt, kur ir tavi zobi…"
"Ak, Blondīnīt, tie vadzī iekārti…"
"Ņem latu draugs, uz kliņģernīcu steidz, un savu drūmo badošanos beidz… to latu atdosi, kad algas diena būs, jo manim arīdzan ir plāna maizes rika, un drēbes pērku humpalās, lai nestaigātu plika".
"Nē, neņemšu, jo parādi ir grēks, man jāatrod ir garīgs spēks, lai pāri savai nabadzībai tiktu…"

Tā Mazdrāzts mokās dienas vēl, līdz kamēr nesaprot tas - vakars ir vai rīts… līdz Svētai skolai kājas viņu nenes, tas guļ uz cisām, gaida algas dienu un aplūko pie griestiem zobus vadzī kārtos…..

Bet ātrāk, nekā algas diena Studentu apciemo Ārprāts… tas ņem to aiz rokas un uz Psihiatrisko slimnīcu vada, kur arī beidzas Mazdrāzta bads.
"Ēd, dēls, varbūt vēl laukā tiksi, varbūt vēl prāts tev mājās nāks…" - tā sanitārs, ar karoti jo lielu mutē liedams putru, teic.
Un Mazdrāzts ēd, jo zin, ka baro to ne jau uz parāda, bet tāpēc, ka slims no neēšanas viņš.

Jau Students atspirdzis, jau zobi atkal mutē tam un vadzis tukšs stāv… jau Svētā skolā atkal zinības tas gūst… jau Blondīnīte atkal viņam saldi smaida, jau maizes rika vakarā uz galda gaida, jo algu vakar saņēmis ir viņš…

Te trieciens nāk kā baisa lidmašīna viņa dzīvē mierīgajā… Tam atnākusi aploksne no slimnīcas, kur ārstējies… Ja visu algu atdos un vēl latus 10, tad norēķināties viņš spēs…
Velk atkal Students laukā tukšo vadzi un tajā savus zobus kar…